vienkārši žurnāls, ja jums tīk

Informācija, informācija, informācija. Jaunam cilvēkam šķita, ka būtu jāzina viss. Bija sevišķi jauki pārsteigt kādu ar garu, emocionālu stāstu par Viljamu Bleiku vai Haksliju. Parasti klausītāji pierima, nolaida acis vai izteica dažādus komplimentus. Stāstītājs lepojās, ka viņu interesē tik ekskluzīva tematika, ka viņš, atšķirībā no pārējiem, lasa un izzina. Gadījās, ka kāds nabags sāka izteikt aplamus apgalvojumus, jauneklis tūlīt metās cīņā. Un parasti uzvarēja, jo konkurentam nācās piekāpties. Kā lai nepiekāpjas tik pārliecināta runātāja priekšā? Varbūt pat ne saturs, bet padeve mulsināja biedrus. Nu ja, ka padeve. Jaunais cilvēks, starp mums runājot, nemaz tik daudz nezināja, drīzāk tēloja. Par to liecināja fakts, ka šis dalīja klausītāju lomas tiem homo sapiens, kuru zaudējums diskusijā bija viegli paredzams. Viņš prata to pamanīt no pirmā acu uzmetiena. Kur gan, ja ne dumjāku oponentu vidū var uzmaukt Cicerona sandales? Runātājs lasīja grāmatas, rijot lappuses kā pēc ilgas blokādes. Ar laiku sāka likties, ka viss izlasītais viņam īpatnējā veidā pieder. Parādījās tāds kā grāmatu fetišs. Sējumu smarža, papīrs, burtu forma - jauneklis teju ne uzbudinājās no grāmatām. Reiz, lasīdams vienu no retajiem Kristi romāniem, mūsu varonis neviļus sāka kairināt savu dzimumlocekli. Tas beidzās ar to, ka lasītājs izšļāca sēklas strūklu uz lappuses, kura vēsta par izvirtuļa tīkamās varones bojāeju. Viņš nokaunējās. Aizvēra grāmatu. Tagad izdevums bija kā sieviete, kurā beidz tikai vienu reizi, apmierinot sevi, taču smādējot. Kopš tā brīža angļu rakstnieces talanta cienītājs sāka lielīties vēl vairāk. It kā Puaro radītāja būtu uzklapējusi tam uz pieres zīmogu, gluži kā tādu protekciju. Nezināmu dziņu vadīts, jaunais cilvēks slepus ielūkojās starp lappusēm, un atklāja, ka tās ir deformējušās no mitruma un smaržo pēc pelējuma. Nez kāpēc fetišists jutās kā līdzautors.
Viņš meklēja veidus, kā realizēt savas iekšējās tieksmes. Pēc to mēroga varēja nojaust, ka var sanākt kaut kas varens. Un viņš to neslēpa. Skaudība nelika puisim mieru .
-'Es taču varu izdarīt to visu labāk!' gaudās jaunās paaudzes pārstāvis, iedams garām grāmatu veikalu skatlogiem. Viņš bija izlasījis tik daudz, ka uzrakstīt savu grāmatu šķita nieka lieta. Tikai jāpaņem rokā pildspalva un visa šī milzīgā pieredze pati par sevi izveidos aizraujošu sižetu. Tas bija acīmredzami. Tādēļ topošais ģēnijs necentās pārbaudīt savas spējas. Kāds kautrīgs paziņa reiz parādīja viņam savas prozas fragmentus, cerēdams, ka beidzot atradis patiešām spējīgu recenzentu.
-'Muļķības!' skeptiski šņāca romānu apgānītājs, 'Te nav izstrādāta tēlu faktūra. Par ko tu raksti? Kāda ir pamatdoma?'
-'...Gribu likt cilvēkiem aizdomāties' autors sabijās no kritiķa toņa.
-'Sākumā aizdomājies pats, pēc tam liec to darīt citiem! Sāc ar sevi. Dzīvo harmonijā ar sevi. Savādāk tu droši vien pats nezinu, ko vēlies,' sadrūma padomu meistars, atceroties, ka vakar iztērēja svešu naudu, ko šodien nāksies atdot.
Pēc kāda laika viņš uzzināja, ka kautrīgais briļļainais pienapuika izdeva prozas krājumu, un neslēpa sašutumu:
-'Viņš taču neko nemāk!'
Ak jā, jaunais cilvēks savulaik bija uzrakstījis stāstu, ko atzinīgi novērtēja. Tas bija galvenais trumpis. Ikviens, lasot pirms pieciem gadiem radītās rindas, jutās saviļņots un paredzēja autoram spožu nākotni. Tas pateicās, gaidīdams aizvien jaunas uzslavas. Vienmēr šķita par maz. Jāsaka, spožas nākotnes pareģojumi ierindojās tik ikdienišķu parādību kārtā kā zobu tīrīšana. Jaunais cilvēks nešaubījās par savām spējām. Stāstu gan viņš vairs nepazina, tas bija pārāk sen. Un arīdzan nepārlasīja. Pietika ar to, ka citem tas patika. Ja pēc kārtējas kvēlas runas klausītājam pietika nekaunības pajautāt, ko tad pats lielībnieks galu galā ir radījis, šis pabāza neģēlim pie deguna savu stāstu. Jautājumi vairs neradās.
Informācija, informācija, informācija. Jauneklis jutās drošs, nepārtraukti papildinot tās krājumus. Atlika vien brīnīties, kā galvā var ievietoties tik liels daudzums vārdu un uzvārdu.
Kādu dienu gudrais dzirdēja uz ielas sarunu, kas sākotnēji nelikās diez cik interesanta. Divi jauni cilvēki apsprieda savā starpā kādu grāmatu, kuru lepnais garāmgājējs nebija lasījis. Naktī nabagu sāka mocīt murgi, viņš nosvīda un drebēja. Kāds viņu apsteidza. Vai tas ir iespējams..? Nomocījies šī iemesla dēļ vairākas nedēļas, jaunais cilvēks nolēma turpmāk nekad neklausīties gadījuma sarunās, lai viņu nevajātu atpalicēja zīmogs. Viņš centās apslāpēt apziņu, ka kāds ir lasījis vairāk. Jo, galu galā, viņš taču lasa priekš sevis, tādēļ arī uzmanība jāpievērš sev pašam, savai iekšienei, nevis kaut kādām tukšām runām uz ielas. Incidents tika veiksmīgi aizmirsts. Viņš atkal bija pirmais.
Atcerēties nepatīkamo atgadījumu talantīgajam puisim nācās pēc kautiņa, ko tas redzēja uz ielas. Pirmajā mirklī iešāvās prātā, ka šādu agresijas izpausmju priekšā viņš ir pavisam neaizsargāts un ka viņa zināšanām nav vērtības. Grāmatu tārps pieļāva domu, ka vislabāk būtu nekad neiet ārā no mājām, lai pasargātu sevi no tādām likstām. Doma no jauna atkārtojās, piespiezdama intelektuāli domāt par viņa otšķirīgo lomu. Viņš pārstāja būt pirmais. To varēja labot vienīgi apgūstot visas zināmās austrumu cīņas kopā ar boksu un K1. Nospriedis, ka tas būtu pieņemams risinājums, ģeniālā stāsta autors sāka apmeklēt dažādus treniņus. Jau trešajā reizē viņam salauza degunu. Attapies guļus uz paklāja, topošais supermens sāka rūgti raudāt, jo skaidri ieraudzīja savu bezspēcību. Te ne Bleiks, ne Hakslijs nelīdzēja. Tas šķita netaisnīgi.
-'Kā tad tā?!' nespēja saprast zaudētājs, kamēr ārsts mēģināja apstādināt asiņu straumi. Treneris līdzjūtīgi vēroja notiekošo. Tai brīdī cietušais atklāja, ka šie titāni ir spēcīgāki par viņu jau pēc noklusējuma. Šie milzeņi, kas stāvēja apkārt. Pirmais viņu vidū jauneklis nekādi nevarēja būt. Taču, vai tad tas ir pareizi? Vai tad šie cilvēki necentās būt pirmie, gluži kā viņš? Kāpēc tad viņiem tik viegli tas izdevās?

Jaunais cilvēks nolēma izolēties. Tādējādi viņš plānoja saglabāt savu identitāti. Daudz vieglāk un taisnīgāk bija justies pirmajam savā telpā. Taču, kad, gandrīz plīstot aiz patmīlības, ģēnijs pacentās pierakstīt visu piedzīvoto, nez kāpēc nekas lādzīgs nesanāca. Viņš daudznozīmīgi paņēma rokās rakstāmo, aizturēja elpu, un no jauna rakstīja. Sūds. Vārdi teikumā kārtojās nevietā, domas bēgtin bēga no puiša. Eu, tas arī bija netaisnīgi. Atmiņas par sarunu uz ielas un zaudējumu uz paklāja atmodās ar vēl lielāku spēku. Jaunais cilvēks saprata, ka nevar ne tikai 'labāk par viņiem', bet vairs vispār neko nevar.
Viss apstājās. Tikai tepat istabā, kur ambīcijas nedeva vietu nekam citam. Citur nekas pat nedomāja apstāties. Briļļainais puika rakstīja prozu, uz ielām gājēji apsprieda lasītās grāmatas un bokseri lēkāja uz ringa.

Birkas: dumpis, konflikts, līderis, strīds.